Vēsture Izglītība
libiesi2

Vasaras nogalē, laikā no 21. līdz 25. augustam , Alojas Mūzikas un mākslas skolā notika Limbažu novada pašvaldības atbalstīta bērnu nometne “Jūras ielas stāsti. Pa lībiešu pēdām”. Dažādos un daudzveidīgos veidos tajā dalībnieki centās iepazīt lībiešu kultūras mantojumu, un saredzēt, kādas pēdas tas atstājis mūsu zemē un tagadnes latviešu asinīs, valodā un domāšanā.

Lai arī vienu darba nedēļu gara dienas nometne ir visai īss laika sprīdis, nometnes dalībnieki kopā ar skolotājiem un pieaicinātajiem viesiem paspēja izdarīt un piedzīvot daudz. Turklāt – katrs darītais darbs un piedzīvojums tika izmantots par materiālu sarunai, kas aizveda uz lībiešu kultūras un tās pēdu ieraudzīšanu un iepazīšanu.

Nometnes darbs sākās ar Alojas Muzeja vadītājas Līgas Modernieces stāstījumu un prezentāciju par Alojas saistību ar lībiešiem. Par vienu no lībiešu iemītajām takām varam uzskatīt daudzus vietvārdus, kurus ikdienā lietojam joprojām. Vienlaikus šie vietvārdi rāda uz vēsturiski lībiešu apdzīvotajām teritorijām. Līdzās galvenajiem lībiešu vēstures faktiem, tajā tika pievērsta uzmanība mūsu puses ļaužu valodai, kura atšķiras no literārās latviešu valodas. Un izrādās – tās ir pēdas, ko lībiešu valoda atstājusi latviešu valodā. Lai nostiprinātu šo atziņu, nometnes gaitā katrs dalībnieks veidoja savu Alojas izloksnes vārdnīcu.

Daļa no tautas kultūras ir priekšstati par pasaules iekārtojumu un vērtībām, un tā simbolu veidā ir patvērusies tautas folklorā. Nodarbībās iepazinām lībiešu pasakas – ne tikai noklausoties, bet arī mēģinot ieraudzīt tajās iekļauto tautas redzējumu par pasauli. Viens no veidiem, kā tikt tuvāk saturam, ir vizualizēšana – nodarbībās katrs piedalījās lībiešu pazīstamākās teiksmas – par kāzām jūrā – ilustrēšanā. Tāpat arī iemācījās dziesmu par viena tēva deviņiem dēliem – šīs dziesmas simbolismu savulaik raksturoja Helmī Stalte, sakot, ka apdziedātā saime attēlo visas veselai tautai nepieciešamās jomas. Tie trīs dēli, kas pūš stabules, ir mākslinieki, kuri rūpējas par kultūru un garīgo pasauli; tie trīs, kuri rībina kara bungas, ir tēvzemes sargātāji, bet tie, kuri velk tīklus jūras malā – maizes gādātāji. Tā pat kā šī, arī citas lībiešu dziesmas, kuras mācījās dalībnieki, sākās ar sarunu par plašāku kultūras kontekstu – bērnu ganu dziesma sasaucās ar Pāles muzeja vadītājas Lienes Noriņas – Šeikinas stāstījumu par pūralādi, kuras pielocīšanu meitenes sāka jau ganu gaitās. Arī dziesma par zvejnieku došanos jūrā vislabāk kļuva saprotama pēc sarunas par to, kā tad īsti notika zvejošana tajā laikā. Savukārt lībiešu Lieldienu putnu modināšanas dziesma bija sākums sarunai par šīs tautas skatījumu uz putniem kā priekšteču dvēseļu iemiesojumu. Līdzīgi laivas simbolam, arī putnu attēlošana nometnes māksla nodarbībās bija viena no pamata tēmām.

Valoda un kultūra ir dzīva, kamēr tā tiek lietota ikdienā. Lai arī skaitliski nelielā ļaužu pulkā, tomēr – arī šodien lībiešu valoda tiek lietota ikdienā. Arī mūsdienās tiek sacerēta dzeja lībiešu valodā, tai skaitā – dzejnieks Ķempju Kārlis (īstajā vārdā Karls Pajusalu, igauņu valodnieks, profesors) raksta par zudušu uzskatītajā Salacas lībiešu valodā. Joprojām tiek sacerēta mūzika šai dzejai, un tā skan dziesmās – par to pārliecinājāmies, kad pie mums viesojās dziedātāja Elīna Ose un mūziķis Kristaps Krievkalns. Savukārt ierakstos uzzinājām, ka arī senās lībiešu tautas dziesmas tiek dziedātas dažādās manierēs – Julgī Staltes dziedāšana palīdzēja saklausīt tālumu, kurš jāieliek putnu modināšanas dziesmā, bet Elzas Rozentāles parādīja, ka dziesma var skanēt līdz maģiskumam spēcīgi…

Nometne “Jūras ielas stāsti” ar Limbažu novada pašvaldības atbalstu notiek jau trešo gadu, un tai ir izveidojušās savas tradīcijas. Ik reizi tiek rīkota ekskursija, lai iepazītu savu novadu. Šogad apmeklējām Pāles muzeju, klausījāmies Rasmas Noriņas stāstījumu par lībiešiem Vidzemē un Salacas krastā pie Kuiķules apskatījām lībiešu upuralas. Vēl viena tradīcija ir, ka nometnē piedalās Alojas mākslas un mūzikas skolas absolventi, kuru tālākais dzīves ceļš mākslā un mūzikā ir iedvesmojošs paraugs. Šogad pie mums ciemojās Artūrs Vaļickis (viņa vadītā meistarklase – tetovēšana uz greipfrūta bija iemesls sarunai par simboliem) un Klāvs Elsiņš, kurš vadīja keramikas darbnīcu – tajā tapa lībiešu tradicionālie putna formas amuleti un svilpaunieki.

Izdevusies vasaras nometne ir piedzīvojums, kurš dalībniekus ne tikai izglīto, bet arī iedvesmo un motivē tālākai pozitīvai darbībai. Nometnes dalībnieki ir pietuvojušies divām atziņām. Pirmā vēsta, ka visi esam vienā laivā – gan šaurākā - savas pilsētas, novada un tautas mēroga - izpratnē, gan plašākā – visas pasaules - kontekstā. Un otrā atziņa - lībiešu tautas (un tāpat arī latviešu tautas) saknes ir kultūrā. Tikmēr, kamēr dzīva būs lībiešu (un arī latviešu) kultūra, apgalvojums, ka “Pēdējais Vidzemes lībietis Mārcis Sārums miris 1859. gada 19. jūlijā”, nebūs patiess.

Nometnes rezultātā tapa koncertizrāde un mākslas darbu izstāde. Par to Paldies Alojas Mūzikas un mākslas skolas 30 bērniem un darbiniekiem, iesaistītajiem skolotājiem- Sandrai Lagzdiņai, Inatrai Vaļickai, Inesei Mētriņai, Astrai Auniņai, Dainai Grīnbergai, Anitai Āriņai, Mārcim Liepiņam, Atim Bambānam, Verneram Lazdānam, Ansim Jansonam un direktorei Lailai Ulmanei!

Nometnes vadītājs Pēteris Jansons